Komisija 2024. gada 29. maija sēdē otrajā lasījumā atbalstīja likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” (Nr.382/Lp14). Likumprojektu izstrādāja un Saeimā iesniedza Tieslietu ministrija ar mērķi pārskatīt Civilprocesa likumā noteiktos ieturējumu apmērus no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem piespiedu izpildes procesā, lai veicinātu parādnieku motivāciju gūt ienākumus un novērstu interesi daļu no ienākumiem saņemt neoficiāli. Tieslietu ministrija norādīja, ka vienlaikus, veicot šāda veida izmaiņas, ir būtiski, lai netiktu aizskartas piedzinēju tiesības uz savu prasījumu apmierinājumu. Tiesas nolēmuma pienācīgas un savlaicīgas izpildes nodrošināšana ir būtiska un neatņemama daļa no personas tiesībām aizstāvēt tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā. Valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu piespiedu izpildes procesu, kurā tiek ņemtas vērā gan kreditora tiesības saņemt tiesas nolēmuma izpildi, gan parādnieka pienākums to nodrošināt, vienlaikus radot iespēju parādniekam paturēt noteiktu ienākumu daļu pamatvajadzību apmierināšanai.
Tieslietu ministrija, izstrādājot likumprojektu, aicināja nozari pārstāvošās nevalstiskās organizācijas uz atkārtotu diskusiju (pirmā diskusija notika pirms likumprojekta pieņemšanas Saeimā pirmajā lasījumā) un lūdza tās sniegt viedokli par nepieciešamajām izmaiņām likumprojektā. Priekšlikumus par izmaiņām likumprojektā sniedza Latvijas Darba devēju konfederācija, Finanšu nozares asociācija, kā arī Latvijas Kredītņēmēju asociācija. Pamatojoties uz saņemtajiem viedokļiem, Tieslietu ministrija sagatavoja salīdzinošu pārskatu par šiem risinājumiem un lūdza gan minēto organizāciju, gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, kā arī Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Tiesībsarga biroja un Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes viedokli.
Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka nepieciešams nodrošināt parādnieku un piedzinēju tiesību līdzsvaru piespiedu izpildes procesā, tomēr viedokļi atšķiras jautājumā, kāda proporcija būtu uzskatāma par atbilstošāko starp parādniekam atstājamiem ienākumiem un ienākumu daļu, kas novirzāma parāda segšanai. Diskusijā dalībnieki vienojās, ka parādniekam būtu paredzama summa, uz kuru piedziņu nevar vērst, un tās apmēram būtu jābūt atšķirīgam, ja parādnieka apgādībā ir nepilngadīgas personas. Tāpat visi bija vienisprātis, ka nav pamatoti saglabājamo summu noteikt Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba samaksas apmērā. Pamatojoties uz diskusijām, sagatavots risinājums, kas paredz, ka parādniekam saglabājama puse no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba samaksas (bruto), kā arī 15% no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba samaksas par katru parādnieka apgādībā esošo nepilngadīgu bērnu (līdzīgi kā tas ir jau šobrīd spēkā esošajā regulējumā), bet ne vairāk kā 50% kopā.
Attiecībā uz ieturējumu apmēru no parādnieka ienākumiem pēc nodokļu nomaksas, kas pārsniedz parādniekam saglabājamo summu, tika apskatīti un izvērtēti dažādi risinājumu varianti.
Tieslietu ministrija, iesniedzot priekšlikums otrajam lasījumam piedāvāja risinājumu, kam atbalstu paudusi Latvijas Darba devēju konfederācija un Finanšu nozares asociācija. Līdzīgu risinājumu ierosinājusi arī Latvijas Kredītņēmēju asociācija. Risinājums paredz, ka ieturējumi neatkarīgi no parāda veida veicami 30% apmērā no summas (ienākumiem pēc nodokļu nomaksas), kas pārsniedz parādniekam saglabājamo līdzekļu apmēru (sk. sagatavoto priekšlikumu).
Tieslietu ministrija komisijas sēdē norādīja, ka Civilprocesa likuma 206. un 438. pants noteic tiesas tiesības pēc lietas dalībnieka pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli, bērnu tiesības vai citus apstākļus, pieņemt lēmumu par sprieduma izpildīšanas sadalīšanu termiņos. Minēto tiesību izmantošanai likums nenosaka noilgumu. Attiecīgi tās var izmantot kā pirms piespiedu izpildes procesa uzsākšanas, tā arī piespiedu izpildes procesa laikā.
Turklāt Civilprocesa likuma 554. pants noteic, ka tiesu izpildītājs ir tiesīgs iesniegt tiesai, kura taisījusi spriedumu lietā, priekšlikumu par sprieduma sadalīšanu termiņos, tā izpildes veida vai kārtības grozīšanu, ja ir apstākļi, kas apgrūtina tiesas sprieduma izpildi vai padara to neiespējamu. Lai gan šī norma netiek piemērota bieži, jo tiesu izpildītāja pienākums ir saglabāt neitralitāti pret abām izpildu lietas pusēm, nevis rīkoties parādnieka vietā un interesēs, tomēr praksē arvien biežāk tiesu izpildītāji spēkā esošā normatīvā regulējuma ietvaros vērtē un akceptē parādnieka iniciatīvu maksāt parādu pa daļām, ja šie maksājumi ir samērīgi ar konkrētā parāda apmēru un šādā veidā ir iespējams saprātīgā laikā izpildīt piedzinēja prasījumu.
Lai sekmētu vienveidīgu tiesu izpildītāju praksi minētajā jautājumā, tiesu izpildītāju kopsapulcē šā gada 22. martā veikti grozījumi Zvērinātu tiesu izpildītāju ētikas kodeksā. Kodekss papildināts ar jaunu 19.1 punktu, kas noteic, ka, lemjot par piespiedu izpildes līdzekļu piemērošanu, zvērināts tiesu izpildītājs ņem vērā konkrētās izpildu lietas apstākļus, to skaitā parāda veidu un apmēru, piedzinēja viedokli, ja tāds pieejams, paredzamo piespiedu izpildes līdzekļa piemērošanas efektivitāti ilgtermiņā un parādnieka sadarbību nolēmuma izpildes veicināšanā. Parādnieka lūgums atļaut parāda un sprieduma izpildes izdevumu samaksu veikt vairākos maksājumos nevar tikt noraidīts, atsaucoties tikai uz zvērināta tiesu izpildītāja likumā noteiktām tiesībām piemērot konkrēto piespiedu izpildes līdzekli un neizvērtējot, vai samaksa pa daļām salīdzinājumā ar piespiedu izpildes līdzekļa piemērošanu nav lietderīgāka nolēmuma izpildes mērķa sasniegšanai ilgtermiņā.
No minētā izriet, ka Civilprocesa likumā noteikto ieturējumu pārskatīšana ir nepieciešams solis, tomēr vienlaikus parādnieku rīcībā ir arī vairāki citi instrumenti, kā, aktīvi līdzdarbojoties piespiedu izpildes procesā, iespējams rast konkrētajai situācijai atbilstošāko risinājumu, samērojot piedzinēja un parādnieka intereses.
Tāpat komisija 2024. gada 29. maija sēdē izskatīja likumprojektus “Grozījumi Civilprocesa likumā” Nr.488/Lp14 un “Grozījumi Šķīrējtiesu likumā” Nr.489/Lp14 un atbalstīja to virzību Saeimā trešajā lasījumā. Likumprojektu mērķis un pamatbūtība plaši ir izklāstīta likumprojekta anotācijā.
Likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā” Nr.488/Lp14 paredz ieviest šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānismu, lai nodrošinātu Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2022-03-01 izpildi, kā arī nodrošinātu šķīrējtiesu regulējuma atbilstību starptautiski atzītiem standartiem un praksei.
Izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, Komisija diskutēja un atbalstīja attiecīgus priekšlikumus, kas:
1) pilnveidotu likumprojekta regulējumu atbilstoši diskusijām Juridiskās komisijas sēdē par likumprojektu pirms pirmā lasījuma;
2) nodrošinātu priekšlikumu, kas sākotnēji tika iesniegti uz likumprojektu “Grozījumi Civilprocesa likumā” (Nr. 382/Lp14), virzību;
3) nostiprinātu, ka zemes likumiskās lietošanas maksas piedziņai ir iespējams vērsties ar pieteikumu par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā (pat, ja saistības nav pamatotas ar dokumentu, kas lielā daļā gadījumu tā arī praksē ir, uz ko pēc būtības ir vērsts zemes likumiskās lietošanas regulējums) un šādā veidā atvieglotu zemes īpašniekiem parāda atgūšanu tiesas ceļā.
Izskatot likumprojektu trešajā lasījumā, Komisija atbalstīja redakcionālus precizējumus grozījumu tekstā, kā arī atbalstīja Tieslietu ministrijas priekšlikumu mainīt 250.19 panta otrajā daļā noteikto summas slieksni no 2500 euro uz 3000 euro, lai prasības par minimālo uzturlīdzekļu piedziņu varētu izskatīt vienkāršotās procedūras kārtībā.
Likumprojekts “Grozījumi Šķīrējtiesu likumā” Nr.489/Lp14 paredz, ka Latvijas šķīrējtiesu regulējumā ir nepieciešams pārņemt Parauglikumā (UNCITRAL Model Law on International Commercial Arbitration) ietverto regulējumu, nodrošinot starptautiskajiem standartiem un praksei atbilstošu regulējumu. Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānisma mērķis ir nodrošināt šķīrējtiesas procesa pusēm iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, pamatojoties uz šķīrējtiesas procesā pieļautiem būtiskiem pušu tiesību pārkāpumiem. Apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu ir tiesības abām šķīrējtiesas procesā iesaistītajām pusēm, ja tās uzskata, ka ir pārkāptas to tiesības. Likumprojekts paredz iespēju apstrīdēt šķīrējtiesas spriedumu Civilprocesa likuma 66. nodaļā noteiktajā kārtībā. Ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanu šķīrējtiesas spriedums netiek pārsūdzēts pēc būtības, izskatot pieteikumu tiek vērtēts vai pastāv likumā noteiktie apstākļi, kas liedz valstij atzīt par tiesisku šādu šķīrējtiesas procesa rezultātu. Apstrīdēšanas mehānisms ir attiecināms tikai uz Latvijā taisītiem šķīrējtiesu spriedumiem.
Komisijas sēdes audioieraksts: https://ej.uz/Audioieraksts_29_05_24